Epenets

"...Sveiciniet manu mīļo Epenetu, kas no Āzijas tas pirmais pie Kristus ir griezies."
/ Rom. 16:5

Šis pants mani ļoti iepriecināja glikojot, jo es pēc ilgāka laika atkal atradu kādu maz ievērotu ticības brāli, kuram ir vērts pievērst īpašu uzmanību.
Kas tad ir tas īpašais, ko es viņā saskatu? Man šķiet, ka Epenets bija ar kaut ko īpašs arī Dievam. Varētu jau domāt, ka tā gadījās, ka viņš bija pirmais, kas tajā teritorijā (tā laika Āzijā), izdzirdēja vēsti par Kristu un to pieņēma, bet man šķiet, ka arī Dievam labpatika tieši viņu pirmo glābt/ ievest savā mūžīgajā Valstībā.
Tajā naktī, kad dzima Jēzus, eņģeļu pulks, parādoties ganiem laukā ganībās, slavēja Dievu augstībā un sludināja mieru uz zemes tiem, uz kuriem gulstas Dieva labvēlība (Lūka 2:14 /NIV). Un esmu drošs, ka Dieva labvēlība bija arī pār Epenetu.
Manuprāt Epenets bija cilvēks savā dzīvē un raksturā, kuram Dieva likumi bija ierakstīti viņa sirdī un tāpēc vēstī par Kristu Dieva miers nāca pār viņu, piepildot šīs viņa ilgas pēc dzīvā Dieva, noticot Labajai Vēstij.
Man šķiet, ka Epenets bija cilvēks, kas bija līdzīgs Kornēlijam, par kuru mēs zinām daudz vairāk pēc Apustuļu darbu 10. nodaļas.
Es domāju, ka cilvēkmīlestība bija tā rakstura īpašība, kas piemita Epenetam un tāpēc Pāvils arī minēja šo "mīļvārdiņu".

Ierakstot šo Romiešu 16. nodaļu tā mani pilnībā pārsteidza tieši ar šiem cilvēku vārdiem, kuriem agrāk nebiju pievērsis gandrīz nekādu uzmanību, bet šajā reizē Dievs mani īpaši uzrunāja, it kā šos visus cilvēkus darot dzīvus manā apziņā un domās, it kā caur Savu Garu pat pastāstot vairāk par katru no viņiem, pietuvinot viņus manai sirdij, atklājot to mīlestību ar kādu Pāvils un viņa līdzgaitnieki šos ticīgos mīlēja un arī to mīlestību, ko viņi saņēma no viņiem atpakaļ.

Ar šīm domām arī noslēdzu Romiešu vēstules ierakstīšanu, slavējot vienīgo mūžīgo Dievu pie kura ir nemirstība. Slavēts lai Viņa Vārds!

Āmen!