"Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisija, un izsūtija savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās... ...kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildijās ar viesiem. Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzija vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs."
/Mateja ev. 22:1-11
Jau agrāk esmu domājis par šo līdzību, par tās skarbumu ar ko tā beidzas. Esmu domājis par šo cilvēku: kāpēc viņš nebija attiecīgi apģērbies? Es agrāk vairāk biju domājis par viņa paša vainu tajā, ka viņš nebija attiecīgi apģērbies, domājot, ka viņam pašam bija pienākums sagādāt goda drēbes, bet Glika tulkojuma paralēlā vieta (1. Mozus 45:22) mani aizveda Ēģiptē un manu skatu citā virzienā. Tur teikts, ka Jāzeps (esot Ēģiptes valdnieks, jeb precīzāk otrais cilvēks aiz faraona) deva saviem brāļiem goda drēbes. Un tāpēc šķiet arī loģiski, ka ķēniņa kalpiem aicinot cilvēkus "no ielas" (tos, kurus viņi sastapa uz ceļiem un aicināja kāzās), kalpi arī sagādāja ķēniņa garderobes goda drēbes priekš saviem kāzu viesiem. Un tādējādi Dievs ir tas, kas mums dod goda drēbes.
Mūsu drēbes ir mūsu taisnība un Jesajas 64:6 runā par to, ka mūsu taisnība ir kā sārņains tērps (netīras skrandas) Dieva priekšā, bet Dievs mums dod savas drēbes, ietērpjot mūs Kristus taisnībā, kas ir vienīgā, kas mūs dara cienīgus ieiet Dieva Valstībā. Pie šī es protams varētu runāt jeb jautāt: "Kas ir domāts ar vārdiem mūsu taisnība un Kristus taisnība?" Varu tikai piebilst, ka man šī Rakstu vieta, domas par to, mudināja atkal ieskatīties Džona Gilla komentāros, kura vārdi man kārtējo reizi atvēra durvis uz Rakstu bagātību krājumiem un to īsto patiesību, kas Dieva Vārdā reizēm ir apslēpts.
