Epenets

"...Sveiciniet manu mīļo Epenetu, kas no Āzijas tas pirmais pie Kristus ir griezies."
/ Rom. 16:5

Šis pants mani ļoti iepriecināja glikojot, jo es pēc ilgāka laika atkal atradu kādu maz ievērotu ticības brāli, kuram ir vērts pievērst īpašu uzmanību.
Kas tad ir tas īpašais, ko es viņā saskatu? Man šķiet, ka Epenets bija ar kaut ko īpašs arī Dievam. Varētu jau domāt, ka tā gadījās, ka viņš bija pirmais, kas tajā teritorijā (tā laika Āzijā), izdzirdēja vēsti par Kristu un to pieņēma, bet man šķiet, ka arī Dievam labpatika tieši viņu pirmo glābt/ ievest savā mūžīgajā Valstībā.
Tajā naktī, kad dzima Jēzus, eņģeļu pulks, parādoties ganiem laukā ganībās, slavēja Dievu augstībā un sludināja mieru uz zemes tiem, uz kuriem gulstas Dieva labvēlība (Lūka 2:14 /NIV). Un esmu drošs, ka Dieva labvēlība bija arī pār Epenetu.
Manuprāt Epenets bija cilvēks savā dzīvē un raksturā, kuram Dieva likumi bija ierakstīti viņa sirdī un tāpēc vēstī par Kristu Dieva miers nāca pār viņu, piepildot šīs viņa ilgas pēc dzīvā Dieva, noticot Labajai Vēstij.
Man šķiet, ka Epenets bija cilvēks, kas bija līdzīgs Kornēlijam, par kuru mēs zinām daudz vairāk pēc Apustuļu darbu 10. nodaļas.
Es domāju, ka cilvēkmīlestība bija tā rakstura īpašība, kas piemita Epenetam un tāpēc Pāvils arī minēja šo "mīļvārdiņu".

Ierakstot šo Romiešu 16. nodaļu tā mani pilnībā pārsteidza tieši ar šiem cilvēku vārdiem, kuriem agrāk nebiju pievērsis gandrīz nekādu uzmanību, bet šajā reizē Dievs mani īpaši uzrunāja, it kā šos visus cilvēkus darot dzīvus manā apziņā un domās, it kā caur Savu Garu pat pastāstot vairāk par katru no viņiem, pietuvinot viņus manai sirdij, atklājot to mīlestību ar kādu Pāvils un viņa līdzgaitnieki šos ticīgos mīlēja un arī to mīlestību, ko viņi saņēma no viņiem atpakaļ.

Ar šīm domām arī noslēdzu Romiešu vēstules ierakstīšanu, slavējot vienīgo mūžīgo Dievu pie kura ir nemirstība. Slavēts lai Viņa Vārds!

Āmen!

Kāzu drēbes

"Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisija, un izsūtija savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās... ...kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildijās ar viesiem. Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzija vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs."
/Mateja ev. 22:1-11

Jau agrāk esmu domājis par šo līdzību, par tās skarbumu ar ko tā beidzas. Esmu domājis par šo cilvēku: kāpēc viņš nebija attiecīgi apģērbies? Es agrāk vairāk biju domājis par viņa paša vainu tajā, ka viņš nebija attiecīgi apģērbies, domājot, ka viņam pašam bija pienākums sagādāt goda drēbes, bet Glika tulkojuma paralēlā vieta (1. Mozus 45:22) mani aizveda Ēģiptē un manu skatu citā virzienā. Tur teikts, ka Jāzeps (esot Ēģiptes valdnieks, jeb precīzāk otrais cilvēks aiz faraona) deva saviem brāļiem goda drēbes. Un tāpēc šķiet arī loģiski, ka ķēniņa kalpiem aicinot cilvēkus "no ielas" (tos, kurus viņi sastapa uz ceļiem un aicināja kāzās), kalpi arī sagādāja ķēniņa garderobes goda drēbes priekš saviem kāzu viesiem. Un tādējādi Dievs ir tas, kas mums dod goda drēbes.
Mūsu drēbes ir mūsu taisnība un Jesajas 64:6 runā par to, ka mūsu taisnība ir kā sārņains tērps (netīras skrandas) Dieva priekšā, bet Dievs mums dod savas drēbes, ietērpjot mūs Kristus taisnībā, kas ir vienīgā, kas mūs dara cienīgus ieiet Dieva Valstībā. Pie šī es protams varētu runāt jeb jautāt: "Kas ir domāts ar vārdiem mūsu taisnība un Kristus taisnība?" Varu tikai piebilst, ka man šī Rakstu vieta, domas par to, mudināja atkal ieskatīties Džona Gilla komentāros, kura vārdi man kārtējo reizi atvēra durvis uz Rakstu bagātību krājumiem un to īsto patiesību, kas Dieva Vārdā reizēm ir apslēpts.